Sabilē viena diena tika veltīta Brīvības ielai

Jau piekto gadu pēc kārtas Sabilē tika godināta kāda iela, ļaujot savīties kopā mūsdienām un senatnei. Šogad, atbilstoši Latvijas valsts simtgades svinībām, mēs pieturējām Brīvības ielā, iepazīstot šīs ielas ēkas, cilvēkus un skatus, ko tā atklāj uz mūsu skaisto Sabili un, protams, sagaidījām arī pārsteigumus sabilnieku gaumē.

Brīvības ielas svētki sākās pie ēkas Brīvības ielā 25, pie kuras pulcējās ielas izzināšanas interesenti. Iveta Sēruma atklāja pasākumu un pastāstīja interesantus faktus par Brīvības ielu, par kuru patiesībā esot ļoti maz informācijas.

Savulaik Brīvības iela saukta arī par Parka un Komjaunatnes ielu. 20.gs. fotogrāfijās Brīvības ielā redzams tikai smilšains ceļš, kura abās pusēs ir klajums bez mājām, bet Rambulītes parks, kura kokus stādījuši sabilnieki, te ir kopš 1928. – 1932. gada pavasara Meža dienām, tā savulaik pastāstījusi Natālija Āboliņa.

Ne visi šodienas sabilnieki zina, ka, domājams, 1936. gadā, bijusi nopietna iecere šeit, Pārabavā, veidot pilsētas administratīvo centru. Tagadējās Sabiles aprūpes biedrības “Kalme” ēkā (kas ir pēdējā Sabiles muižas celtne) jau atradās Valdes ēka, bija plāns pie tilta, bijušā kroga vietā, uzbūvēt Vienības namu, kurā būtu telpas visām vietējām biedrībām un iestādēm, kā arī moderna viesnīca un restorāns. Bija jau izvēlēts arhitekts, ziedoti akmeņi un ķieģeļi, savākti ziedojumi latos, bet tad sākās Otrais pasaules karš un tālāku ziņu par lielajiem plāniem vairs nav.

Gājiena sākumpunkts Saulīškrogs, Brīvības ielā 25, pirms vairāk kā simts gadiem piederējis pie Pedvāles muižas zemēm. Šobrīd “Dārē” izstādē skatāma palielināta 19.gs. zemes plāna kopija, kurā skaidri var izlasīt, ka Saulishkruge aptver divas ēkas – vienu lielāku un otru mazāku. Krogs šeit droši vien atradies tolaik, jo pirmās brīvvalsts laikā te atradusies nabagmāja un pēckara gados īres dzīvokļos mitusi raiba publika.

Šaulīškroga apkārtne vēl saistās ar kādu notikumu pirms 73 gadiem, par ko pastāstīja vides gids un Sabiles entuziasts Māris Lācis. No viņa uzzinājām par šīs apkārtnes lidlauku un puisi, kurš ļoti vēlējās lidot. Bija 1945. gada 8. maijs, pēdējā Otrā pasaules kara diena. Lidmašīnas tika sagatavotas pēdējam lidojumam, un pie lidotāju vienības komandiera pienāca vienības adjutants, kura uzdevums bija rakstīt papīrus. Karš bija gandrīz beidzies, bet viņš tikpat kā nemaz nebija lidojis, viņš vēlējās, lai viņu paņem līdzi, bet tam vajadzēja atļauju. Puisis apmānīja komandieri un iekļuva citā lidmašīnā strēlnieka vietā. Visas lidmašīnas pacēlās gaisā, bet, kad tās atlidoja atpakaļ, divas no tām trūka. Viena komanda tomēr ieradās ar auto, tās lidmašīna bija avarējusi, bet otras lidmašīnas nebija. Vietējie pastāstīja, ka redzējuši avarējam lidmašīnu pie Pedvāles. Abi lidotāji bija gājuši bojā. Lidmašīnas aizmugurē bija lielkalibra ložmetējs, no kura nebija izšauta neviena patrona. Esot bijusi gaisa kauja, bet adjutants jau nemācēja šaut. Viņš apglabāts Talsos, kapos pie Soda priedes. Tāda bija pēdējā kara diena.

Māra stāstījumu papildināja Iveta, kura, tāpat kā Māris, pieskārās Brīvības tēmai, kas cieši saistīta ar lidošanu, jo tieši lidojumā mēs varam justies tik brīvi kā putni debesīs. Kara beigās lidmašīnai krītot, tā zemi skārusi blakus vietai, kurā pēc daudziem gadiem māju uzcēla Jēkabs, kombainieris un muzikants. Brīvības ielā 18 dzīvo Ieva Zvirgzda. Māja ir uzcelta viņas dzimšanas gadā. Ieva stāsta: “Kopš sevi atceros, vienmēr esmu gribējusi lidot, nezināju, ar ko un kā. Sapņoju pacelties gaisā. Informācija par paraplāniem atnāca no TV. Pirmo reizi gaisā tandēmā ar instruktoru pacēlos pirms desmit gadiem Rumbulā. Lidojuma laikā teicu – es lidošu pati!” Lai lidotu, vajadzīga pilota licence, to piešķir pa kategorijām. Ieva lido savam priekam, virs Sabiles un citur tandēmā vizina arī citus un atklāj, ka tur augšā dzīvei rodas vēl viena dimensija, mēs nedzīvojam plaknē, bet problēmas augšā ir sīkas, un Latvija patiesībā ir ļoti maziņa.

Tālāk uz Brīvības ielas mūs sagaidīja pārsteigums sabilnieku stilā. Sabiles amatierteātra dalībnieki un viņu draugi – Sabiles entuziasti – apspēlēja zaļumballes tēmu, lai atsauktu atmiņā ballēšanās sajūtas, jo uz Brīvības ielas, Rambulītes laukumā, agrāk tikušas rīkotas zaļumballes. Ne viens vien Brīvības ielas svētku apmeklētājs tvēra pēc fotoaparāta, lai iemūžinātu atraktīvos ballētājus, kuri bija tērpušies raibos un puķainos tērpos. Svētku apmeklētāju sejās atplauka sirsnīgi smaidi. Zinātāji teic, ka Sabilē pavisam bijušas četras ballēšanās vietas: zaļumballes rīkotas Ēģiptē, Pilskalnā, Zvanītāju birzī un šeit, Rambulītes līkumā, kur tagad atrodas tenisa korts.

Pie ēkas Brīvības ielā 11, kurā reiz bijusi Kārļa Dukāta galdniecība, mūs sagaidīja šī brīža mājas saimnieks un senas fotogrāfijas uz ēkas sienas. Kārlis Dukāts bija dzimis Sabilē 1906. gadā. Galdniecības ēka tapusi ap 1936. – 1937. gadu. Darbnīcā bijuši pieci palīgi, galdniecības ēkas apakšā – dīzeļmotors, kas bijis pasūtīts Vācijā un kas ar transmisijas palīdzību darbinājis visas darbnīcas iekārtas. Darbnīcas vienā pusē izbūvētas atpūtas telpa, dušas un vanna, bet bēniņos atradies ūdensbaseins, no kura pa caurulēm ūdens novadīts uz vannu. Pagalma akā atradies ūdenspumpis, no kura pa cauruli ūdens sapumpēts baseinam. Galdniecībā pieņemti dažādi pasūtījumi, preces tikušas ražotas arī pārdošanai uz ārzemēm, izgatavoti arī zārki. Galdniecība turpinājusi pastāvēt zem Konservu rūpnīcas un pavisam savu darbību izbeigusi tikai tad, kad beidza pastāvēt aģentūra “Sabile”, t.i., ap 2013. gadu.

Ielas galā ar smaidu tika sagaidīti Brīvības ielas nobraucienam no pus-kalna “ar vēju matos” pieteiktie dalībnieki, jo viņi visi, atbilstoši svētku “nolikumam”, bija tērpušies sava velosipēda izlaiduma gada tērpā vai vienkārši bija atraktīvi saskaņojušies ar savu velosipēdu, uz kura bija gan ziedi, gan Latvijas karodziņš. Savu vietu uz viena velosipēda bija atradis pat kabacis.

Pēc velo-nobrauciena svētku dalībnieki sadevās rokās, uz Brīvības ielas veidojot Brīvības ielas ceļu, un pēc Gerdas Zeberiņas aicinājuma ar impulsu no Latvijas karoga turētāja tika nodota vienojoša sajūta no rokas rokā no viena svētku dalībnieka otram.

Brīvības ielas svētku ietvaros netālu esošās Sabiles aprūpes biedrības “Kalme” sētā bija iespēja arī noskatīties Sabiles amatierteātra izrādi ”Mucenieks un muceniece”, kuras autors ir Ādolfs Alunāns, bet teātra režisore ir Ziedīte Začeste. Šī aktierspēle ir tik aizraujoša un niansēm bagāta, ka izrādi var skatīties vēl un vēl.

Pēc pieturas Brīvības ielā visi devās uz Sabiles Koka rotaļlietu muzeja sētu Kuldīgas ielā 1, kurā, kā jau katru gadu šajos svētkos ierasts, bija omulīgs svētku noslēgums ar kopīgu pasēdēšanu, patērzēšanu un koncertu ierakstu skatīšanos. Šoreiz apmeklētājus uz katra galdiņa sagaidīja cienasts – Sabiles augļi zeltītos traukos.

Tiekamies nākamajā gadā, kad jau sesto reizi pieturēsim kādā no Sabiles ielām, izdzīvojot tās senatni mūsdienās.

Vairāk fotogrāfiju no pasākuma apskatāmas šeit.

Sanda Poriņa,
Sabiles pilsētas un Abavas pagasta pārvaldes
tūrisma organizatore